Pārgājieni | Pārgājieni pa Latviju | Pārgājieni gar jūru
Gājieni

Izpētiet visu jūras skaistumu1. gājiens. NIDA-LIEPĀJA 50,35 km

Iepriekšējā Nākamā

Gājiena datums: 17.08.2007-19.08.2007

Atceros, kā skolas laikā, kādos 11-12 gados, gājām pārgājienos pa mežiem, purviem. Plecos smaga mugursoma, teltis, guļammaisi. Dienā kādi 20 km. Tie vienmēr bija forši un aizraujoši pasākumi, kas ilgi paliek atmiņā. Tāpēc loģiski likās, ka tagad 27 gadu vecumā 30 km dienā tāds nieks būs. Tāpēc nolēmu, ka pirmajam jūras gājiena posmam būtu jābūt 50 km garam, kur pirmajā dienā jānoiet 30 km un otrajā dienā - 20 km. Kā es kļūdījos.... Nezinu, vai jūras malas smilšu slīpums, oļainā pludmale un irdenās smiltis vai kas cits bija pie vainas, bet pirmās dienas vakarā visi bijām manāmi pārguruši. Dažiem bija drudzis un likās, ka pasākums ir pilnīgi izgāzies. Tomēr nākamajā rītā konstatējām, ka esam tomēr dzīvi un varam turpināt. Nākamajos posmos gan ar kilometrāžas izvēli bijām pieticīgāki. Taisnības labad arī jāsaka, ka ar katru nākamo reizi kļuvām arī fiziski piemērotāki šādiem gājieniem. Bet par visu pēc kārtas.

2007. gada 17. augustā, piektdienas pēcpusdienā 11 cilvēku kompānijā ar 3 automašīnām devāmies Nidas virzienā. Mērķis – iesākt projektu „Ejam gar jūru”, kura laikā plānojām noiet visu Latvijas jūras piekrasti.

Par apmetni izvēlējāmies omulīgu pļaviņu Jūrmalciemā uzreiz aiz kāpas. Nedaudz traucēja tas, ka visās malās bija vecas dzeloņdrātis. Acīmredzami, ka PSRS mantojums. Te arī paredzēts pirmās gājiena dienas beigu posms.

Sestdien agri no rīta braucam Lietuvas virzienā. To arī var just, kad meklējam, kā tuvāk piebraukt robežstabam – visur sastopam tikai lietuviešus. Īpašumu latviešiem tur praktiski nav. Vismaz neizdevās nevienu sastapt. Kamēr astoņi mūsu kompānijas biedri morāli gatavojās gājienam, mēs trijatā veicam 2 automašīnu pārdzīšanu uz Jūrmalciemu un ar trešo mašīnu atgriežamies pie mūsu kompānijas. Gājiens var sākties. Nofotografējamies pie pirmā Latvijas robežstabiņa. Vēsturiska bilde. Šajā brīdī vēl neapjaušam, ka ar Latvijas robežu vien jau nekas nebeigsies.

Pludmale ir ļoti atšķirīga no mums pierastās Rīgas jūrmalas un tuvējās Vidzemes jūrmalas. Ļoti akmeņaina vai precīzāk – oļaina. Kājas grimst oļos, un ātri vien uzzinām par muskuļiem, par kuriem mums agrāk nebija nojausmas, ka mums tādi ir.

Šis posms vijas gar Nidas tīreli, Papes ezeru. Redzam Papes bāku. Tajā uzkāpt neizdodas. Aizslēgta.
Ir jāšķērso Līgupes-Paurupes kanāls. Nav dziļš, pārbrienam. Slinkākos komandas biedrus, kas negrib vilkt nost apavus, pārnesam pāri. Nevienu pat neiemetam ūdenī. Garastāvokli uztur možu labais, saulainas laiks, jautrā kompānija un mūsu draugs alus.

Smiltīs atrodam uzrakstītu sludinājumu – blondīne un telefona numurs. Hmmm, jāpadomā, ko mēs varētu gribēt no Blondīnes?? Pankūkas! Zvanām. Blondīne ir gana apjukusi, kad mēs viņai zvanām pēc sludinājuma smiltīs. Uz mūsu ierosinājumu pie viņas ierasties 11 cilvēku sastāvā un uzēst pankūkas, viņa tā īsti reaģēt nespēj. Samulst, un saruna pārtrūkst. Vairāk viņu mums sazvanīt neizdodas, un ideja par pankūkām jāatmet. Laikam uz šādu varoņdarbu viņa nebija gatava. Neko darīt, turpinām gājienu.

Pēc vairākām peldes pauzēm un pusdienas apstāšanās, sāk justies nogurums. Pa vienam gājējiem sāk parādīties fiziskas sāpes gurnos un kājās. Sākumā pat nesaprotam, kas par lietu. Izrādās - vainīga ļoti slīpā pludmale, visu laiku labā kāja ir augstāk nekā kreisā. It kā sīkums, bet tā kā ar visām pauzēšanām pirmās dienas gājiens mums izstiepjas 10 stundu garumā, tad līdz vakaram esam diezgan salauzīti un šķībi. Ik pa brīdim ceram saredzēt mūsu izliktās pazīšanas zīmes pludmalē, lai nepaskrietu garām mūsu galapunktam. Ņemot vērā, ka pludmale daudzviet izskatās tik līdzīga, tad kļūdīties var diezgan viegli. Vairākkārt piezogas doma, ka esam pagājuši garām, jo nevar būt, ka tik ilgi jāiet. Tomēr garām neesam pagājuši, un, jau tumsai strauji tuvojoties, sasniedzam mūsu dienas galapunktu. Gājiens bija patīkams, bet galamērķa sasniegšana - svētlaime. Tie, kas spējīgi, sāk steigšus gatavot vakariņas, bet divi no mums brauc uz Nidu pēc atstātās automašīnas. Nekādas īpašās vakara aktivitātes nenāk prātā, jo visi ir saguruši un spēj padomāt tikai par gulēšanu.

No rīta dažādās mundruma pakāpēs lienam ārā no teltīm un steidzam uz jūru baudīt rīta pamošanās peldes. Viens no komandas kājas iepriekšējā dienā ir tā nomocījis, ka ilgi mērcē ūdenī un mēģina ar sevi izdiskutēt, cik prātīgi ir šādā formā turpināt gājienu. Tomēr neviena kritušā par laimi nav, un visi turpinām otrās dienas gājienu. Pirms tam aiztransportējam divas automašīnas uz Liepāju un ar trešo šoferīši atgriežas, lai pievienotos pārējiem. Tikmēr teltis ir novāktas, un viss aiz sevis sakopts. Gala mērķis – Liepāja. Šajā dienā, ņemot vērā tikko gūto pieredzi, taisām mazāk paužu, lai arī nogurums ir stipri lielāks. Negribas Liepājā iesoļot tumsā, jo vēl garš ceļš mājup uz Rīgu.

Bernātos noķeram foto kadrus galējā Rietumu punktā. Tad jau drīz jābūt Liepājai! Kur nu... ar mašīnu jā, bet ne ... kājām. Tomēr šo posmu esam tiešām ātrāk pievarējuši un Liepājā iepretim „Pūt, vējiņi” koncertzālei pakrītam atpūsties pirms brauciena mājup.

Nu, ko, super! Pirmais posms pieveikts. Secinājumi?

Plānosim īsākus gājienus nekā 30 km dienā. Ar divdesmit un drusku vēl pietiek. Kas vēl? Nezināju, ka cilvēki pludmalē skatās televizorus, ņem līdzi ledusskapjus, riepas (nu daži riepas gan ņem, esmu vairākus ar diezgan pamatīgām riepām redzējis pludmalē), dienasgaismas lampas, dīvānus ... laikam vieglāk uzrakstīt, ko mēs neatradām pludmalē. Var tikai pabrīnīties, ko cilvēki no kuģiem izmet. Liela daļa no tā tiek izskalota mūsu pludmalēs. Paskriešu notikumiem pa priekšu un pateikšu, ka, jo tālāk gājām, jo mazāk jūra visādus brīnumus svieda krastā. Šai gājienā arī iesākām vākt noderīgo lietu kolekciju – bumbas, celtniecības ķiveres un citas noderīgas lietas. Un galvenais, ko ieguvām, - lielu entuziasmu turpināt šo projektu, kas, neskatoties uz fiziskām grūtībām, deva ļoti daudz pozitīvu emociju.

Valdis

/Apskatīt visas bildes no gājiena

Valdis

Atpakaļ pie jaunumiem