Pārgājieni | Pārgājieni pa Latviju | Pārgājieni gar jūru
Gājieni

12. gājiens. LIELUPES IETEKA - DAUGAVGRĪVA 7,72 km

Iepriekšējā Nākamā

Gājiena datums: 27.06.2008-27.06.2008

27.jūnijs, piektdiena 18.30. Jau otro reizi pēc kārtas uz jūras gājienu pulcējamies vakarā. Šoreiz gan nav plānots nakts gājiens, bet gan dažu stundu maršruts no Lielupes ietekas līdz Daugavgrīvai. Pa ceļam Raita auto tiek atstāts jau Bolderājā, un tālāk braucam cauri visai Buļļu salai līdz ceļš vienkārši izbeidzas Vakarbuļļos. Turpat, pie mašīnām, taisām vienu kopīgo foto. Mūsu pulkā šovakar pirmo reizi ir Līgas un Valda draugs Agnis, kuram šāds pasākums varētu būt īpaši nostalģisks, jo viņa dienas šobrīd rit tālu no dzimtā liedaga, Luksemburgā, un uz Latviju ir atbraucis tikai Līgo nosvinēt.

Viegli atrodam taciņu, kas mūs aizved līdz vietai, kuru vēl pirms nedēļas skatījām no otra upes krasta. Interesanti, ka šī vieta šāda izveidojusies vien nieka 213 gadus atpakaļ, bet līdz tam Missa (tā agrāk sauca Lielupi) jūrā nemaz neietecēja, bet gan Daugavā. Tā tas bija līdz 1765. gadam, kad pavasara palos upe izlauza sev ceļu uz jūru, noslaukot no zemes virsmas ceļā esošo Vārnukrogu.

Esam jau pie jūras un varam sākt gājienu! Joks! Protams, ka nevaram. 21.jūnija rītā, kad pēc nakts gājiena no Bigauņciema līdz Lielupei sasniedzām upi, kājas bija tik nogurušas, ka par upes peldēšanu negribējās pat domāt. Un, lai ātrāk šo jautājumu noņemtu no kārtības, kāds izteicās: "Nākamreiz pirms gājiena nopeldēsim ..." Solījumus ir jātur, un nu dodamies iekarot Lielupes grīvu. Upi, kas šajā vietā ir 180 metrus plata, kopā ar puišiem nopeld arī Līga ! 180 m  turp, 180 m atpakaļ – iznāk kārtīga iesildīšanās un tagad gan soļojam.

Šis, laikam, ir vienīgais projekta posms, kurā jau gājiena sākumā ir redzams gājiena galamērķis. Tas ievērojami atvieglo uzdevumu, jo, kā zināms, viss (arī kāju nogurums) sākas mūsu galvās. Pludmale ir stingra. Atkal kāds jauns dalībnieks. Gājienam neierasts laiks. Kopā tas viss ļauj aizmirst, darbadienas gaitā sakrājušos, nogurumu, un nepilnās divās stundās jau esam pie Daugavgrīvas bākas.

Arī šeit upe savu gultni gadsimtu gaitā ir mainījusi, un sākotnēji šī bāka atradusies tagadējo Vecāķu teritorijā. Dažādu lielvaru karaspēki, cīnoties par Rīgas jūras vārtiem, to gan dedzinājuši, gan spridzinājuši, un pašreizējais, melnbalti strīpainais, 1957.gadā būvētais, tornis ir jau vienpadsmitais (!) pēc kārtas. Diemžēl, pagaidām arī šī bāka paliek neuzkāpta, jo to ieskauj žogs, un sargu sastapt neizdodas. Labi, ka vismaz mols nav slēgts, un noslēguma foto taisām pie mazā tornīša tā galā.

Visīsākais posms mūsu projektā pievarēts. Atlicis tikai visgarākais ceļš līdz mašīnām, jo līdz vietai, kur vistuvāk Bolderājā izdevās novietot vienu no mūsu spēkratiem, jāiet vēl 3 kilometri. Tā vēl nav bijis un laikam arī vairāk nebūs. Trīs šoferi tiek aizvesti atpakaļ uz gājiena sākumu, pēc tur atstātajiem auto. Un te nu pirmoreiz (un, par laimi, vienīgo reizi) gadās ķibele ar atslēgām. Andris tās ļoti rūpīgi ielicis mugursomas kabatiņā, un mugursomu šobrīd ļoti rūpīgi uzrauga mazais dēlēns. Bet Bolderājā! Braucam vēlreiz turp, šurp un priecājamies, ka tā negadījās citreiz, kad attālums starp sākumu un beigām bija divreiz lielāks.

Haralds

/Apskatīt visas bildes no gājiena

Atpakaļ pie jaunumiem