14. gājiens. GAUJA – TŪJA 40 km
Gājiena datums: 25.07.2008-26.07.2008
1.diena
Ideāls sākums – brokastojam nevis kaut kur mežā uz mašīnas kapota vāka, bet gan pie Ritas un Haralda mājās pie galda. Pankūkas ar zemeņu zapti. Tā arī vēl nekad nav bijis, bet nekad taču nebijām sākuši iet no Gaujas. Neskatoties uz to, mums tomēr nopietna diena priekšā – 20 km. Šoreiz esam tikai 7.
Vasaras vidus. Jau no rīta saule, jāsargās, lai nepiedegam. Šeit atkal visas pazīstamas vietas. Lilaste – nūdistu pludmale. To arī izmantojam. Paejam garām nūdistu sabūvētajām patversmes vietiņām. Kā nu kurš saveidojis to slēptuvi no vēja vai no kā cita. Cilvēkus sākumā tikpat kā neredz, jo vēl paagrs, bet vēlāk sarodas. Lai nav garlaicīgi, Valdis mums māca kādu savu bērnības spēli – teikšu, ka gana sarežģīts gan spēles nosaukums, gan pati darbība. Kur viņš tādu izracis, nav zināms. Bet ir smieklīgi. Ūdens silts, peldēties var katrā atpūtas pauzē, līdzpaņemtie aliņi plok. Tālāk Pabaži un drīz jau klāt Saulkrasti. Baltā kāpa. To var manīt – spraucamies cauri cilvēku pūlim. Ir pusdienlaiks, un visi, kam nav slinkums, dīdās pa pludmali. Tā arī zināma eksotika – tā vēl nekad nav bijis, ka viens otru nevaram ieraudzīt cilvēku masā. Un tad pārsteigums – šajā pārpildītajā pludmalē satiekam pretimnākošu draudzeni - Eleonoru. Nemaz nezināju, ka viņa arī tieši šodien te varētu būt. Abas dikti sapriecājamies! Viņa arī iet gar jūru, tikai šoreiz pretējā virzienā un vienatnē. Viņai cits plāniņš – noiet visu jūras robežu, bet ne tā kā mēs – visu pēc kārtas un vienā virzienā, bet, vadoties pēc iespējām un apstākļiem.
Te, Saulkrastos, atkal mums zināmā pirāta Lembja uzdevums – jāiet uz kroņa māju, tur būšot darbiņš. Ņemam līdzi arī Eleonoru. Ir Saulkrastu pilsētas svētki. Varbūt tāpēc te tik daudz ļaužu. Piedalāmies akcijā „Ieaud sevi Latvijā”. Tiek austs 90 m garš audums par godu Latvijas dzimšanas dienai. Dzīpariņi jau kādam netīšām paņēmušies līdzi. Skaisti! Daži no mūsējiem pirmo reizi mūžā apsēdušies pie stellēm. Viss tiek parādīts, un izdodas visiem mazu gabaliņu paaust. Esam sevi ieauduši, nofotografēti, iegrāmatoti un lepni paši par sevi. Varam turpināt savu ceļu. Šķiramies no draudzenes, jo viņa iet uz Rīgas pusi.
Koklītēs mums ir atļauts nosnausties pusstundu. Pēc tam tiešām jūtamies spirgtāki. Vēl jāiet. Tuvojas Skultes kokosta. Krasts akmeņains. Muguras tomēr apsvilušas, mēģinām kaut kā piesegties. Šodienai viss. Beidzam pie Aģes upītes. Upe neliela, bet patīkami ēnaina un zaļiem kokiem, krūmiem apaugusi.
Nakšņojam lepni – Zvejniekciemā pie Valda kolēģa vasarnīcā. Viesmīlīgais saimnieks mūs sagaida ar aukstu bērza sulu. Drīkstam uzcelt teltis viņa ideāli koptajā mauriņā. Mūs, vecākos jūras kājniekus, izguldina mājās gultiņā. Sataisām krietnas vakariņas. Varam mierīgi baudīt sestdienas vakaru.
Un tad saimnieks uzaicina paskatīties debesīs caur teleskopu! Tie, kam skatīšanās uz mēnesi caur teleskopa redzīgo aci ir parasta lieta, mani nesapratīs. Manos 52 gados nemaz nav tik viegli ar kaut ko pārsteigt, bet teleskopam tas izdevās. Tik tuvu mēnesi nebiju redzējusi nekad mūžā. Likās, ka gandrīz var iekāpt tajos krāteros. Garastāvokli vēl paceļ naksnīgā bole, kas kaut kā netīšām līdzi gadījusies. Ir silti un labi. Ugunskurs sprakšķ, skan ģitāras, un drīz jau spēki ir galā.
2. diena
Visi izgulējušies, vairāk vai mazāk spirgti. Šoferīši pēc brokastīm pārstumda mašīnas, pārējie laiskojas. Neticami – večiem pat iznāk laiks uzsist kārtis. Cik tomēr atšķirīgi var būt šie mūsu gājieni, gan laika apstākļu ziņā, gan komforta ziņā. Kā ir labāk? Laikam ideāli, ja ir tāda dažādība. Ir ko salīdzināt! Ja nebūtu tā viena varianta – nespētu izbaudīt to otro.
Tātad ceļš turpinās. Diena skaista. Izejam cauri kokostai – te tiešām ir daudz kokmateriāla. Tālāk pa moliņu līdz bākai. Kopīgs foto. Sākas lielie akmeņi. Vai nu lecam pāri vai apejam riņķī.
Iešana interesantāka nekā pa vienmuļām smiltīm. Akmeņi cits par citu smukāki.
Ir karsti. Jāsaziež pretiedeguma ziedes. Varbūt, ka palīdzēs nepiedegt.
Pa ceļam Lauču dižakmens – 2,15 m augsts, apkārtmērs 12,3 m, 70 t smags (nenosvērām, bet ticam). Tiešām liels. Stāsta, ka 1853. gadā no D-Somijas ar ledu izmests no jūras. Ir arī pavisam gluds krasts, bez akmeņiem. Lembužos piestājam pie sarkanbaltsarkanas bākas. Tā gan nav seno laiku un diemžēl nav kāpjama.
Sākas slavenā Vidzemes jūrmala. Ir savādāka nekā Kurzemē. Uz ziemeļiem no Tūjas smilšakmens krasta atsegumi ar alām. Te ir skaisti. Bet arī daudz būts un redzēts. Būsim nogājuši ap 20 km. Mums kā balva āra kafejnīcā kafija un frī kartupelīši. Te viss notiek civilizēti. Patīkami, bet kaut kur iekšā spirinās doma, ka šī ir tāda pilsētnieku izklaide, ne nopietns gājiens.
Vēl jāpiemin, ka šajā gājienā mums nenāca līdzi Jēkabs un Katrīna. Ir savi iemesli, bet gods kam gods – šo posmu viņi arī ir nogājuši, tikai drusku vēlāk. Tā kā ir ieskaitīts.
Rita P.