Pārgājieni | Pārgājieni pa Latviju | Pārgājieni gar jūru
Gājieni

Izpētiet visu jūras skaistumu6. gājiens. LIEPENE-OVĪŠRAGS (IRBE) 37,73 km

Iepriekšējā Nākamā

Gājiena datums: 08.03.2008-09.03.2009

8. marts un vēl sestdiena. Lielākā daļa postpadomijas valstu iedzīvotāju šajā rītā noteikti kārtīgi izgulēsies, lai varētu pienācīgi pavadīt vakaru, bet mūsu pašpasludinātā jūras kājnieku komanda jau 6.00 satiekas ierastajā degvielas uzpildes stacijā, un šorīt mūsu ceļš vijas Tārgales pagasta virzienā, Kurzemes jūrmalā. Braucam līdz Lūžņai, kur ieplānots atstāt divas automašīnas. Lai dienas beigās jūras krastā nevajadzētu nodarboties ar zīlēšanu un orientēšanās sportu, ejam līdz jūrai atstāt kādu marķieri vai iegaumēt kaut ko zīmīgu dabā, un šo procedūru jāatceras izdarīt katra gājiena sākumā. Kaut arī no auto novietnes līdz jūrai ir tikai 500 m, šoreiz tas aizņem vairāk laika, jo, ,,pa taisno,, ejot, iemaldāmies purvainā applūdušā mežā. Apkārtējā ainava un militāra rakstura celtņu paliekas atgādina par slēgto pierobežas zonu padomju laikā. 1937.gadā šeit bijušas 36 mājas un divas laivu piestātnes, bet pēckara gados piespiedu kārtā cilvēki savas dzīvesvietas pametuši un šobrīd šo vietu apdzīvo vien trīs (!) pastāvīgie iedzīvotāji. Šis fakts mūs mierina visas dienas garumā, jo jau neilgi pēc aizbraukšanas no Lūžņas atceramies, ka viens auto palika neaizslēgts. Bez grūtībām atrodam kempingu ,,Jēņi" ar mājīgām, divvietīgām istabiņām, un saimniece mums viesmīlīgi atvēl arī namiņu ar virtuvi. Tur arī brokastojam.

Decembrī pārtrauktā ,,ekspedīcija,, jāatsāk pie kempinga Liepene, un laika apstākļi atkal mūs nelutina - līst lietus. Tērpušies ūdens necaurlaidīgos aizsargtērpos, dodamies ceļā, pirms tam tradicionāli organizējot vienu kopbildi.

Baibas dzeltenais ķīniešu mētelis ir ideāls aizsargs pret visiem vējiem, bet tas traki smird pēc kaut kādas gumijas. Bet to pieciešam. Un bildē tas nav jūtams.

Apģērbs izrādās arī gaisu necaurlaidīgs, un drīz jau esam slapjām mugurām. Ejot tas netraucē. Gluži pretēji – tas pat palīdz, jo tiklīdz apstājies, lai atpūtinātu kājas, tā sviedri uz muguras pārvēršas ledū, un ir atkal jāiet. Par garlaicību nav jāsūdzas. Jau no paša sākuma nākas šķērsot daudzus palojošus strautus – kur pārlecot, kur laipojot pa straumē iemestu, kādu jūras izskalotu "relikviju". Un tādu pēc pavasara vētrām šeit netrūkst: preču paletes, spaiņi, zivju kastes u.tml. Paspārdām kādu atrastu bumbu, uzrāpjamies padomju robežsargu atstātā novērošanas tornī. Šajā lietainajā dienā jūrmalā esam vienīgie daudzu kilometru garumā un, kad krastā tuvojamies ducim bušu ķērāju, noprotam, ka esam tikuši līdz Ovīšiem (10,6 km). Pārsimts metru no krasta, starp kokiem balta slejas Latvijas visvecākā bāka. Pašā augšā, neatkārtojamos apstākļos un noskaņojumā pusdienojam, bet apakšstāvā apskatām tās uzraugu Pētera un Lilijas iekārtoto Ovīšu bākas muzeju. Pēteris ir arī lielisks gids. Saistošā un emocionālā stāstījumā par Ovīšu un citu bāku vēsturi nemanot aizrit laiks, un tikai aukstums, caur slapjajām drēbēm piezadzies, atgādina, ka jādodas tālāk. No mazās blašķītes katram tiek pa malkam viskija, un, sajutušas siltumu kaulos, kājas mūs nes Lūžņas virzienā. Pēc 3,5 km šķērsojam Olderupīti, bet, sasniedzot savus spēkratus, esam veikuši 21,3 km. Pēc 18.00 noguruši un slapji ierodamies kempingā. Vakariņās Valdis pagatavo ugunīgu Tabasko zupu. Vēl pa malkam viskija un, kad beidz skanēt meitenēm veltītās dziesmas, sen vairs nav 8.marts....

No rīta dažs jāmodina ar "Kur tu teci gailīti". Labi vakar padziedājām. Laiks šodien ir žēlīgs – no vakardienas lietus ne vēsts, un, lai arī saulīte savu vaigu nerāda, gaisā jūtams pavasaris. Pacilātā noskaņojumā sākas otrās dienas gājiens, aiz muguras atstājot makšķerniekus, kuru šorīt ir ievērojami vairāk. Atkal daudz jālaipo. Viens valks, otrs valks (tā kurzemnieki sauc sīkās upītes, kuras ietek jūrā), bet, kad tiekam līdz Nabelvalkam, tas mums novalk zābakus. Vismaz puišiem novelk, jo meitenēm, redz’, izrādās ir spēcīgs alibi, lai to nedarītu – zeķubikses. Ņemam savas dāmas pičpaunā un brienam ledainajā ūdenī. Ap pusdienlaiku sasniedzam augstāko bāku Latvijas un visas Balitjas piekrastē – Miķeļtorni. Apmeklētājiem tas diemžēl ir slēgts, tomēr mums izdodas atrast atslēgu vīru, un mūsu apņemšanās noiet visu Baltijas piekrasti atslēdz gan viņa sirdi, gan torņa durvis. Virs tām redzamais gadaskaitlis 1957 gan norāda tikai uz gadu, kad bāka atjaunota, jo mūsu ,,lielais kaimiņš,, vispirms 1915. gadā "aizved" pie sevis spēkstaciju, kura darbināja iekārtu, bet 1941. gadā, atkāpjoties no vācu armijas, vispār to uzspridzina.

Otrās dienas nogurums dara savu.

Jo vairāk tuvojamies Irbes grīvai, jo nerunīgāki kļūstam, un tas lasāms arī nobeiguma kopbildē redzamajās sejās. Līdz upes ietekai noieti 17,7 km, bet, kad esam pie mašīnām -19,1 km.

Haralds

/Apskatīt visas bildes no gājiena

Atpakaļ pie jaunumiem