Pārgājieni | Pārgājieni pa Latviju | Pārgājieni gar jūru
Gājieni

Izpētiet visu jūras skaistumu9. gājiens. ROJA – BĒRZCIEMS 40,05 km

Iepriekšējā Nākamā

Gājiena datums: 04.05.2008-05.05.2008

2008. gada 4. maija agrs rīts. Šorīt trīskārtīga svētku sajūta. Pirmkārt, valsts svētki, otrkārt, vakarā PČ hokejā Latvija pret Kanādu, bet mums galvenie svētki – ejam gar jūru.

6.20 satikšanās degvielas uzpildes stacijā uz Jūrmalas šosejas, kur vairāki dalībnieki ierodas Latvijas hokeja kreklos, karodziņiem izpušķotās mašīnās, hokeja vuvuzelēm skanot, bet dažam pat vaigus rotā mūsu krāsas. Tikpat sarkanbalti ap 8.00 sasniedzam viesu namu ,"Zivtiņi" Kaltenē, pa ceļam vienu auto jau atstājot netālu no Upesgrīvas, kur paredzēts beigt pirmās dienas gājienu. Kopīgas, draudzīgas brokastis, un braucam tālāk līdz Rojai, kur jau pašā sākumā, lai tiktu līdz molam, esam spiesti samērcēt kājas. Saules gaismā ņirbošā un rāmā jūra ļauj noticēt, ka ūdens jau būs sasilis, un azartiskajā noskaņojumā,.... pat nesajūtam, ka tas tāds nebūt nav. Bet to uzzināsim kādu laiciņu vēlāk. Pa labi visa piekraste nosēta dzelteniem pureņu un pieneņu ziediem, pa kreisi, turpat blakus, jūrā ganās pussimts sniegbaltu gulbju, lieli un mazi "jūras kājnieki" ar basām kājām soļo pa pavasara saulē patīkami sasilušajiem akmeņiem. Gandrīz pilnīgs bezvējš, un pirmoreiz šopavasar varam parādīt saulei plikus vēderus - vai kāds var pateikt, kas var būt labāks par šo?!
Šoreiz mūsu pulkā ir Latvijas Dabas muzeja pārstāve Eleonora, kura citkārt šādu pat pārgājienu veic vienatnē, kā arī jau otrreiz ar mums ir Ritas J. brāļa ģimene un Līgas un Valda draugu ģimene. Brīdinām: "Jūras kājnieku slimība ir ārkārtīgi lipīga."

Nepilnu divu stundu gājiens, un esam jau Lieldienu salā. Jā, jūs izlasījāt pareizi, un, lai tur nokļūtu, nav jāceļo uz Kluso okeānu, bet gan tikai līdz Kaltenei, jo tieši tur atrodas Latvijas Lieldienu sala. Tā ir Zaigas un Māra Gaiļu, par dzīvojamo māju rekonstruētā, kādreizējā lašveidīgo zivju fabrika. Kā jau Lieldienu salā pienākas, arī šeit visapkārt ir akmeņi. Kaltenē ir viena no Latvijā nedaudzajām, ar milzīgiem laukakmeņiem klātā pludmale. Šeit arī atklājam peldsezonu. Tā gan ir tikai tāda iemērkšanās, jo ūdens ir stindzinoši auksts, bet jūra neparasti sekla. Tikai ap lielākajiem jūrakmeņiem, viļņu izskalotajās iedobēs, izdodas atrast vietu, kur dabūt plecus zem ūdens. Aiz Kaltenes pludmale kļūst ievērojami šaurāka un zāļaināka.

14.30 Esam aizsoļojuši līdz putnu vērošanas tornim (10,7 km), kam iepretim jūrā redzams Grīļu dižakmens. Tā apkārtmērs ir 15 metri, un tas ir lielākais Rīgas jūras līcī. Latvijas piekrastei raksturīgo smilšaino liedagu zem kājām sajūtam tikai tad, kad esam jau Valgalciemā (15 km). Iešana tagad ir vieglāka, un nākamie 6 kilometri paiet gluži nemanot. Pārbrienam Grīvas upi un pavisam drīz jau atpazīstam vietu, kur no rīta atstājām vienu auto. Aiz muguras 22,7 km.
Vakars paiet ar dziesmām, kam pa vidu jaucas taures skaņas un "Sarauj, sarauj!" Lielisko noskaņojumu nespēj sabojāt pat Latvijas izlases bezcerīgais zaudējums kanādiešiem ar 0 : 7. Klusums "Zivtiņos" iestājas jau atkal tikai pēc 3 naktī.

Saulainais rīts sola vēl siltāku dienu par vakarējo. Var pat kādas drēbes mazāk ņemt līdzi, lai soma būtu vieglāka. Šo lēmumu mamma Daba gan liks visiem kā vienam nožēlot dienas otrajā pusē. Dažādu iemeslu vadīti, četri dalībnieki no rīta mūs atstāj un dodas mājup, bet mēs : "Vienā rindā stāties!"


"Izlido putniņš", un gājiens var sākties. Ietve zem kājām ir gluda un cieta, tādēļ ejam ātrāk par vidējo un pēc 11.30 jau kāpjam Mērsraga bākā. Ir dienas vidus, un, kaut arī kādas zvejnieku mājas sētmalē uz soliņa sēž pilnīgi kaila meitene... ar pilnīgi kailām krūtīm, mēs pamazām sākam vilkt mugurā iepriekš novilktos, kreklus un džemperīšus, jo saulīte ir aizslēpusies aiz mākoņiem, un sācis pūst dzestrs pasāts. Kā tai meičai nesalst? Laikam jau tāpēc, ka kāju vietā tai zivs aste un pati tapusi no, prasmīgās rokās nonākuša, koka bluķa. Kad Jēgerlejas pļavā kāpjam jau otrajā ornitologu tornī, tiek uzvilktas jau pirmās kapuces. Negaidītās laikapstākļu maiņas izraisītā, nepatīkamā pašsajūta, protams, nevar būt iemesls, lai kaut ko izlaistu, un visi ejam pa Mērsraga ostas molu līdz galam. Gribētos arī kanālu pārpeldēt. To gan citreiz. Bet atgriezīsimies noteikti, jo arī Užava un Irbe rudens saltumā palika nenopeldētas.

Caur pilsētu apejam ostu un muitas zonu. Uzreiz aiz tās plešas apjomīgi niedru lauki ar jumtu klāšanai sagatavotiem kūlīšu vigvamiem. Laiks kļūst vēl vēsāks, un mugurā tiek uzvilkts viss, kas atrodams somās. Arī polietilēna lietusmēteļi (kaut lietus nemaz nelīst) un pat dvielis ap pleciem tiek aplikts. Labi, ka ir mammas un tēti, jo dažiem jauniešiem tikai šorti un T-krekls paņemti. Lai paēstu pusdienas, dodamies pat iekšā mežā un meklējam kādu bedri, kur paslēpties no skaudrā ziemeļvēja. Šoreiz tiek apēsts pilnīgi viss, un melnā balzama malks šķiet gardāks kā jebkad. Sasodīts! Pat decembrī ejot, tā ne reizi nenosalām! Kā zināms, ražojot siltumu, organisms patērē enerģiju, tādēļ pēc šādas salšanas arī nogurums piezogas krietni ātrāk. Īpaši grūti klājas Aivaram, kam šis ir tikai otrais gājiens, un viņš ir atpalicis tālu visiem aiz muguras. Toties viņš vienīgais, sasniedzot Bērzciemu, var pasniegt sievai pa ceļam salasītu vizbulīšu pušķīti. Varam uzgavilēt pieveiktiem 22,4 kilometriem. Tasīti karstas kafijas šobrīd varētu pat pirkt vairāksolīšanā, bet... visiem par lielu vilšanos... kafejnīca autostāvvietā beigusi eksistēt vai vēl nav sākusi sezonu un ir slēgta. Nomērķējam uz Rideļu dzirnavām, kur Haralds saka zinām labu vietiņu, bet šeit plānojam atgriezties jau pavisam drīz - 31. maijā. Līdz Rideļu ezeram ir 18 km, un sākas cīņa ar miegu pie stūres. Nedaudz atžirgstam brīdī, kad pamanām, ka visas trīs mašīnas paskrējušas garām labi zināmajam pagriezienam. Skaistajām brīvdienām epilogā kafejnīcā "Cope" tiek baudītas dievīgas pankūkas ar ķiršu ievārījumu un saldējumu, tomēr tās nešķiet tik labas kā Ritas ceptās ķiplokmaizītes, tobrīd drēgnajā Mērsraga jūrmalā..

Haralds

/Apskatīt visas bildes no gājiena

Atpakaļ pie jaunumiem