Pārgājieni | Pārgājieni pa Latviju | Pārgājieni gar jūru
Gājieni

6. gājiens. Reiu rand – savvaļas zirgu audzētava 22,8 km

Iepriekšējā Nākamā

Gājiena datums: 25.07.2015-26.07.2015

Kārtējais gads ir paskrējis kopš iepriekšējā jūras gājiena. Diemžēl izskatās, ka kādu laiku nekas cits neatliks kā iet tikai reizi vai dažas reizes gadā, jo Igaunijas piekraste ir tikai brienama vai peldama un maz kur ejama. Tomēr esam atkal saorganizējušies un arī izdomājuši risinājumu, kā gar Igaunijas piekrasti pārvietoties ar maziem bērniem. Ņemsim līdzi piepūšamo laivu un vilksim sev līdzi, ejot pa ūdeni. Rēķināmies ar daudz mazāku vidējo ātrumu, tāpēc plānojam stirpi īsākus gabalus. Tāpat apzināmies, ka šis gājiens būs zināmā mērā eksperiments, jo nav skaidrs, kādi tieši būs laika apstākļi, vai ar bērniem pilnajā laivā nešļāksies ūdens no viļņiem un galu galā, vai bērni vispār spēs visu dienu pacietīgi pavadīt laivā, kamēr mēs brienam pa jūru. Tāpēc izlemjam iet nevis kārtējo posmu Ziemeļigaunijā, bet salīdzinoši tuvo posmu no Pērnavas Latvijas virzienā. Tur, kur pabeidzām savu gājienu 2014. gadā. Tātad 1.dienai paredzēti 13,2 km no Reiu rand līdz Võiste ostai, bet 2.dienā no Võiste līdz Rannametsa 12 km.

Kompānija šoreiz šāda – pamatsastāvs (Haralds, Rita J., Raitis, Rita P., Valdis un Līga ar bērniem Tomu (5), Agati (3) un Miķeli (1,7) ), kā arī pievienojušies draugi Uldis ar meitu Adriju (5) un Ansis, kurš jau piedalījās Latvijas piekrastes 10. gājienā no Bērzciema uz Bigauņciemu. Vecuma diapazons mums vērā ņemams – no nepilniem 2 gadiem līdz 63 gadiem. Tās ir 3 paaudzes. Līdzi ir tātad laiva, un visi esam nolēmuši sagādāt sev hidrotērpus, jo laiku sola ne pārāk vasarīgu, kā arī vējainu, un vējš var iepūst auksto ūdeni Pērnavas jūras līcī. Iešana plānota pa ūdeni stundas 6-8 pirmajā dienā un 6-7 stundas otrajā.

Daļa no mūsu kompānijas ceļā dodas jau piektdienā, lai var pabaudīt Lotes parku Igaunijā, no kurienes arī sāksim savu gājienu. Otra daļa pievienosies sestdienas rītā uzreiz uz gājienu. Līdz ar to piektdienas vakarā jau laicīgi atrodam kempingu netālu no gājiena sākumpunkta un tādu, kas nav ļoti tuvu jūrai, jo pie jūras ir tāds vējš, ka no radītā trokšņa īsti nevar dzirdēt, ko kāds runā un ir visu laiku jābļauj. Uzslienam teltis, izplānojam transporta loģistiku un gatavojamies sestdienas gājienam.

1.diena

Sestdienas rītā mostamies 7:00, ēdam brokastis un braucam uz sākuma punktu. Līga un Ansis ar bērniem kāpj ārā un sāk pūst laivu, kamēr mēs ar Uldi braucam uz Võiste ostu, kur mūs jau gaida pārējā kompānija, kas brauca no Rīgas. Divus auto atstājam gala punktā un ar 7vietīgo Opel Zafira sešatā laižam uz starta punktu.

Pašā sākumā mūs jau pārsteidz nepatīkama ziņa, ka laivai ir atnācis vaļā viens ielāps un viens laivas borts laiž gaisu. Ātri uzliekam jaunu ielāpu, noslogojam ar pludmalē atrastiem akmeņiem un gaidām. Tā kā pēc instrukcijas līmei jāžūst 24h un nedrīkst to slapināt, strauji domājam rezerves risinājumus – iet bez laivas un visu laiku bērnus nest, braukt uz Pērnavu un meklēt laivu nomu, braukt uz Tallinas pusi un iet citu posmu, kurš ir mazāk purvains... Pēc 30 minūšu gaidīšanas piepūšam laivas līmēto bortu un vērojam. Izskatās, ka turēs. Ņemam līdzi pumpi (ja nu sanāk visu laiku pa ceļam pumpēt) un sākam kustēties.

Sākums ir diezgan raits. Visi 4 bērni sakāpuši laivā un ir priecīgi par piedzīvojumu. Vēja nav, un spīd saulīte. Super! Arī gultne ir patīkama – nav purvaina, negrimst un nav arī akmeņu. Lai gan ik pa retam kāds gadās, un uz viena tāda Līga aizķeras un negribot nopeldas, bet, tā kā laiks ir foršs un kompānija lieliska, tad tas tikai dod papildus mundrumu visiem gājējiem. Pēc mirkļa priekšā ir neliels moliņš . Tur mazos pasažierus izsēdinām, laivu pārceļam, tad atkal saceļam iekšā un turpinām ceļu. Pēc mirkļa secinām, ka, stumjot un velkot laivu, ir vieglāk iet, jo ir pie kā turēties līdzsvaram. Līdz ar to visi aplīpam ap laivu, un tas rada papildus kopības sajūtu. Arī mazajiem ir jautrāk, un ir ko darīt. Kad pēc 2,5 h iešanas paskatāmies telefona GPS, tad konstatējam, ka noieti 5 km. Tātad apmēram 2km/h, ar ko arī bijām rēķinājušies. Bet nebijām rēķinājušies ar to, ka kāju muskuļi no ūdens pretestības tik stipri cietīs. Slodze diezgan ievērojama. Iesaku visiem futbolistiem šādi patrenēties, lai spēcīgāks spēriens sanāk! Viss gājiens izvēršas 9 stundu garš (ar pāris nelielām ēšanas pauzēm, kad pietuvojamies krastam un atpūšamies). Liela daļa kompānijas izvēlas tomēr brist cauri niedrēm un dubļiem, tā atslogojot sagurušos kāju muskuļus. Pa malu ejot, sanāk gaidīt laivu, jo, neskatoties uz visiem krasta šķēršļiem, gājiens ir ātrāks. Mazākie bērni pa ceļam laivā ērti paguļ pusdienlaiku. Dienas beigās mūs sagaida diezgan smirdīgs posms ar lillā, zilu, zaļu un melnu ūdeni. Izskatās, ka kanalizācija tiek laista jūrā...

GPS rāda, ka ir pievārēti 14,95 km.

Kempingā sagurums ir pamatīgs. Nedaudz atgādina pašu pirmo Latvijas jūras gājienu, kad likās, ka muskuļu sāpes ir tik lielas, ka nez vai varēs otro dienu turpināt. Pie kam gan telefona aplikācijas, gan virkne laika ziņu portālu sola pamatīgu negaisu, lietu un vētru šai vietā. Visu sasummējot, gulēt lienam ar bažām par otro dienu. Arī ierastā muzicēšana īsti nevedas, jo spēki ir galā. Es naktī vairākas reizes mostos, un sajūta ir tāda kā pēc siena talkas vai brišanas pa nātrēm - kājas pamatīgi sūrst.

 2.diena

Netradicionāli ļaujamies ilgākai atpūtai no rīta, jo nav īsti pārliecības, vai gājiens notiks. Pieceļamies pēc 9:00 un konstatējam, ka no vētras ne vēsts. Naktī gan lietus bija, bet nekāds īpašais. Patīkami ir arī tas, ka visi gājēji ir atguvuši formu, muskuļi atpūtināti, un esam gatavi iet otro dienu pilnā sastāvā. Haralds aizdod Ansim papildus ekipējumu, jo Ansim neizdevās uz gājienu saorganizēt hidrotērpu, un pirmajā dienā aukstums radīja lielas grūtības. Tomēr ir viens šķērslis – vējš. Kad esam nojaukuši teltis un aizbraukuši uz sākumpunktu, konstatējam, ka viļņi ir stipri par lielu, lai bērnus vestu laivā, tā būs visu laiku pilna ar ūdeni. Izlemjam laivu neņemt un mēģināt nest bērnus. Pārdzenam mašīnas un startējam.

Jau posma sākumā pēc pamatīgu niedru pievarēšanas esam nokļuvuši pie šķēršļa – padziļinājums, kur laikam bijusi ostiņa vai kas tamlīdzīgs. Vienkārši iet pāri nesanāks. Kompānija sāk šaubīties, vai varam turpināt. Haralds mēģina brist, un ūdens ir stipri virs krūtīm, kājas grimst un gultne ir ar slideniem akmeņiem. Negribas ar somām un bērniem uz pleciem iegāzties ūdenī. Es mēģinu citu vietu forsēt. Izdodas atrast, kur var pārbrist līdz viduklim. Pa vairākām reizēm pārnesam somas un bērnus, uzmanīgi liekot kājas, ejot rindā, kā indiāņi vai sadodoties rokās, lai nepaslīdētu un neieveltos ūdenī ar vērtīgo „kravu”. Pēc tam izskatās diezgan ejams gabals, kur bērni var skriet paši, un liekas, ka ar šo posmu tiksim galā  vieglāk, nekā vakar.

Pa ceļam fantastiski skaistas puķu pļavas. Liekas – vasara zied visās varavīksnes krāsās. Ir drusku tādas neskartas dabas sajūta. Un spradzeņu lauki! Daudzi no mums pirmo reizi mūžā tādas vispār redz. Bērni izpriecājas un izmētājas ar dadžiem. Jūra mierīga. Visapkārt neviena cilvēka.

Tomēr arvien biežāk sāk stāties ceļā purvaini gabali, pa kuriem jābrien lēnām un uzmanīgi akmeņainās un dūksnainās gultnes dēļ. Laiks rit, bet noietie km neko nepalielinās. Miķelim sāk nākt miegs, un tas ir papildus apgrūtinājums, jo klēpī viņš gulēt negrib, un laivas mums nav. Tā, cīnoties ar sevi un Igaunijas dabu, turpinām soļot. Drīzumā mums ceļu aizšķērso sēta ar elektrisko ganu. Vienā pusē  zirgu aploks un otrā milzīgs gaļas buļļu bars. Likās, ka jau nekas tāds nav, bet kad viņi sāka visi vienlaicīgi skriet – nu negribētos tur atrasties... Tā kā buļļi ir samērā tālu, izlienam sētai pa apakšu, bērnus pārceļam pāri un ejam pie buļļiem aplokā . Sajūta nav omulīga. Priekšā vēl viens aploks, kur uz mums lūr viens pats neredzēta izmēra bullis. Aploka galā ir grāvis, brienam tam cauri, lienam atkal pa apakšu elektriskajai sētai un nokļūstam uz tāda kā dambja, aiz kura tālāk stiepjas lauki ar lopiem.

Jūras krastā gaumīgs viesu namiņš, putnu vērošanas torņi, bet piekraste neejama. Esam privātajā teritorijā. Ejot gar viesu namu, saimniekam pa logu pamājam sveicienus un soļojam tālāk. Visu laiku jāuzmana bērni, jo elektriskās sētas ir visur. Priekšā sākas lopu izbradāta randu pļava. Vienīgā drusku mazāk grimstošā vieta ir gar pašu sētu. Uldim sanāk izbaudīt elektriskā gana spērienu uz savas ādas, pie kam pilnā apjomā, jo trieciena brīdī viņš ir līdz puscelim ūdenī. Viņš apskatās, vai nav izrauts kāds miesas gabals no strāvas sitiena un kustas tālākJ. Izrādās, arī tādiem pārbaudījumiem jāsaskaras jūras gājienā.

Savs svars, mugursoma, bērns plecos rada pamatīgu iegrimi dubļos, un ir sarežģīti turēt līdzsvaru. Kājas stieg līdz ceļiem, iet grūti un nestabili, paralēli jāizvairās no elektrības. Izskatās, ka esam iegājuši vietā, kur ne uz vienu pusi vairs īsti nav kur iet. Augstais ūdens līmenis jūrā ir darījis savu. Vienā pusē grimstoši dubļi un niedres, otrā - jūra, diezgan dziļa ar grimstošām smiltīm. Ir vēl viena iespēja - griezties atpakaļ. Haralds brien jūrā un testē, cik tālu ir šie smagie apstākļi. No malas skats ir neomulīgs, un nav labi, ka viņš iebrida viens pats. Ūdens līdz krūtīm un visapkārt dūksnājs. Visam klāt vēl ir pamatīgs vējš, pa laikam uzlīst lietus. Neko darīt, kamēr Haralds cīnās ar apstākļiem, izmantojam laiku lietderīgi un ieturam pusdienas pauzi. Kad viņš ir atgriezies, paziņo mums sliktu ziņu - ir brienams pietiekami garš gabals lielā dziļumā ar akmeņiem, grimstošu gultni, un tas ir pārāk bīstams, lai ietu ar maziem bērniem. Pastāv divas opcijas – iet atpakaļ līdz dambim, pa to iet mežā un mēģināt apiet purvaino posmu. Tie ir papildus 2-3 km un, nav pārliecības, ka tur mēs nesastapsimies ar citu purvainu vietu. Pulkstenis jau pāri pieciem vakarā, un mēs neesam pat pusi nogājuši no plānotā.

Pirmo reizi visu mūsu gājienu laikā pieņemam lēmumu pārtraukt gājienu nepabeigtu! Ko darīt -  ir jāpieņem situācija, kāda tā ir. Iesim nākamajā reizē no šīs vietas, līdzi ņemot laivu, kur sasēdināt bērnus un salikt somas, lai varam izbrist. Noieti 7,85 km, jo esam daudz gājuši turp atpakaļ, meklējot labākas vietas, kur forsēt grūtos posmus.

Aizejam līdz viesu namam un vienojamies ar saimnieku, ka viņš vienu šoferi aizved līdz mūsu mašīnai. Tad aizbraucam pakaļ pārējām mašīnām, uztaisām kafijas pauzi un pošamies mājup. Agate ir aizmigusi, sēžot Raitim uz pleciem, jo nav gulēts pusdienlaiks. Miķelītis ir fantastisks! Viņam otrā elpa vai varbūt jau  ... piektā. Skraida, šiverē un smejas. Toms ar Adriju tagad var kārtīgi izdauzīties pa zaļu zālīti. Šobrīd nekur nav vairs jāsteidzas. Man pašam tāda neliela vilšanās un nepadarīta darba sajūta. Tai pat laikā arī vērtīga kārtējā pieredze un zināšanas, kā pārvarēt šāda veida grūtības. Mājupceļā ar Līgu runājam, ka nav īsti skaidrs, kas bija grūts Latvijas gājienos. Gājām tikai pieaugušie pa skaisto Latvijas piekrasti, pa smiltīm, nebija jābrien, nebija purvu (nedaudz pie Ainažiem). Tāds vieglais variants. Nabaga igauņi, šādu purvainu jūru... Varbūt šogad pat vēl paspēsim saorganizēties vēl vienam gājienam, vajag tikai novaktēt laiku, kad nav vējains. Protams jārēķinās arī ar to, ka ir darbi un visādi pasākumi nedēļas nogalēs. Mums ir svarīgi, lai esam visi. Pamatsastāvs paliek nemainīgs.

  Valdis

 

/Apskatīt visas bildes no gājiena

Atpakaļ pie jaunumiem