Pārgājieni | Pārgājieni pa Latviju | Pārgājieni gar jūru
Gājieni

7. gājiens. Pedassare – Võsu 16,00 km un Aseri – Kalvi 7,5 km

Iepriekšējā Nākamā

Gājiena datums: 06.08.2016-07.08.2016

Esam vienojušies par datumiem, kas mums, pamatsastāvam, der un sākam mūsu 7. jūras gājienu Igaunijā. Tas sadalīsies 2 daļās: pirmajā dienā kārtējais maršruts virzienā no Narvas uz Ainažiem: Pedassare – Võsu un otrajā dienā būs jānoiet „parāds”, ko atlikām pirms 6 gadiem, jo toreiz septembrī  bija par aukstu, lai visu dienu līdz ceļiem vai pat līdz viduklim bristu pa ūdeni. Un jāņem vērā, ka ar trim maziem bērniem tas nav viegli izdarāms. Protams, ka ejam par maz un par lēnu, bet to darām savam priekam, nepārforsējot, rēķinoties ar to, ka bērni ātri nogurs, un mēs, vecākā paaudze, arī. Valdis sarēķinājis, ka, ejot šādā tempā, mums būs vajadzīgi 40 gadi, lai pabeigtu iet Igauniju. Skarbi – mums tad būs jau pāri simtam un mūsu mazbērniem  jau varbūt būs mazbērni... Labā ziņa ir tā, ka bērni ar katru gadu kļūst lielāki, stiprāki, varošāki.  Un mēs „strauji” tuvojamies Latvijai. Pašlaik noieti ir apmēram 200 km, vēl jāiet vairāk nekā 1000, bet mēs ejam un iesim!

 

Izbraucam no Rīgas ap plkst 9, Valmierā sapērkam pārtiku 2 dienām. Esam divas mašīnas – kopā 9 cilvēki vecumā no 2 gadiem līdz 64. Pa ceļam iebraucam Naukšēnos, jo Uldis mums aizdod piepūšamu laivu bērniem. Esam gatavi. Līdzi paņemtas teltis, guļammaisi, katliņi, panna, kanniņa un drusku sausa malka ugunskuram, siltās drēbītes, peldkostīmi. Nezinām, vai nakšņosim teltīs vai kādā viesu namā. Neizdevās internetā neko jēdzīgu tajā rajonā atrast. Esam drusku nobažījušies, jo sola lietu abas dienas. Taisīt teltis lietū, pēc tam lietū novākt?  Kur un kā izžāvēt drēbes, īpaši, ja ir 3 mazi bērni? Kurināt ugunskuru, gatavot vakariņas un paspēlēt ģitāru lietū? Meklēsim kaut ko uz vietas.

Līdz galamērķim Võsu  nobraukti 558 km. Nelīst, ir silts, bet prognoze joprojām rāda, ka naktī līs (un tā arī ir).  Necerēti veiksmīgi Valdim izdodas atrast hosteli. Mūs tas pilnībā apmierina. Siltās zeķītes un malka netiks izmantotas. Dzīvosim otrajā stāvā 9 cilvēki 2 istabiņās ar virtuvīti. Piepūšam matračus, saliekam uz grīdas, ir super. Turpat kaimiņos dzīvo viens holandietis un pirmajā stāvā vēl ir vairākas istabiņas, visas aizpildītas ar viesiem.

 1.diena

Sākam no Pedasāres. Drusku ir nesaprašanās un strīdi par to, no kurienes īsti sākt, jo esam dažus posmus izlaiduši, kaut kas ir piemirsies, vieta, kur piebraucam, neliekas pazīstama. Tā ir, ka tik reti ejam un neesam uzreiz visu precīzi pierakstījuši. Tagad var ielikt „location” mobilajā, un nebūs vairs šaubu.

Parastā auto loģistika – ar divām mašīnām aizbrauc uz Võsu, tur atstāj vienu mašīnu un šoferi ar  ar otru mašīnu atgriežas sākuma punktā.

Smidzina lietus, bet mums tas netraucē. Laiva piepūsta. Esam sagatavojušies. Visiem mugurā hidrotērpi, jo būs jābrien pa ūdeni. Krasts nav ejams – purvains un apaudzis ar niedrēm. Bērniem obligātās peldvestes.  Mums mugursomās sviestmaizītes, dvielītis, našķi bērniem un aliņi puišiem. Sākam kā parasti ap plkst. 11. Griezies kā gribi – starta laiks apmēram viens un tas pats. Tradicionālai foto sākuma punktā.

Tad kaut kā netīšām meitenes un Toms uzsāk iet pa krastu – it kā tikai paskatīsies, kāds tas krasts īsti ir. Celiņš attālinās arvien vairāk no jūras. Pēc brīža jau saprotam, ka tā vienkārši nevarēsim viņiem pievienoties, izejot cauri mežam vai pāri pļavai-ganībām. Mobilajā telefonā Līga var labi redzēt, kur esam mēs un kur ir viņi. Nodomājām, ka nemaz nedrīkstam teikt, ka esam tik tālu no krasta. Bet tāda nu ir tā Igaunijas jūras krasta īpatnība – vai nu pa ūdeni vai pa ceļu, kas droši vien neskaitās – iet gar jūru. Protams, ka mums iet daudz ātrāk uz priekšu, drusku  par to  nokaunamies. Esam arī salasījušas sēnes – būs vakariņām. Bet mēs tiešām cenšamies kaut kā piekļūt jūrai. Tomiņš satraucies, vai esam apmaldījušās? Nē, ir taču internets telefonā. Labi gribēdamas, sākam brist pa purvainu, dūksnainu pļavu jūras virzienā – tas izrādās ir govju vai buļļu aploks ar "elektrisko ganu". Dīvaini liekas tas, ka „elektriskais gans” stiepjas tālu jūrā. Pa ūdeni labāk iet tam apkārt ar lielu līkumu. Rita J., pa pļavu ejot, netīšām pieskārās un dabūja „elektrošoku”.  Pēc pagājušā gada pieredzes ar buļļiem esam uzmanīgāki. Grūti izlemt, vai varēsim pārbrist slapjajai pļavai, vai jāiet ar lielu līkumu.  Tomam dubļainais ūdens smeļas gumijniekos. Izlemjam iet atpakaļ un tad gar mežu ar līkumu tikt pie jūras. Tur arī sagaidām puišus.

Tikmēr brišana pa ūdeni iet stipri lēnāk, bet bez īpašām grūtībām. Agate ar Miķeli mierīgi sēž laivā un ēd vienu konču pēc otras. No krasta meitenes neredz vispār. Ik pa brīdim sazināmies caur WhatsApp un maināmies ar „location”, lai redzam, cik tālu viens no otra esam. Lai arī diezgan nepraktiska no peldēšanās, windsērfinga un kaitošanas viedokļa, bet acij ļoti baudāma un skaista ar milzīgiem akmeņiem,  mežonīgu dabu  ir Igaunijas jūras piekraste. Uz kāda slidena akmens Haralds paklūp un izpeldina savu video kameru un telefonu. Ātri izņemam baterijas un secinām, ka telefonam nekas nekait. Par kameru zināsim vēlāk, kad tā būs kārtīgi izžuvusi.

 Tālāk ejam visi kopā. Šeit ir ejams krasts – lieli akmeņi. Toms ļoti grib sēdēt laivā, bet ne uz ilgu laiku. Drīz atkal pievienojas mums. Mazie bērni nav pagulējuši pusdienlaiku, Miķelītis kašķīgs, raud, sauc mammīti. Līga pasēž laivā blakus, bet Miķelim aizmigt tomēr neizdodas. Šeit jūras gultne iešanai kļūst ļoti sarežģīta, jo ir nosēta ar milzīgiem akmeņiem, kas paslēpušies zem ūdens. Kājas tiek regulāri atsistas un iesprūst starp akmeņiem. Tad jākāpj augstu uz milzīga, slidena akmens, tad jālec lejā uz mazākiem akmeņiem utt. Ērtāk iet dziļāk, lai ķermeņa svars mazāks, un šļūkt pa akmeņiem. Iet, protams, ļoti lēni tas process.

Cieši gar krastu iet taciņa, var lēkāt arī pa lielajiem akmeņiem. Tomam ar Agati tas ļoti patīk. Tā esam nogājuši labu gabalu. Nu jau pa ūdeni brien vairs tikai Valdis un velk tukšu laivu. Miķelis arī mums pievienojies, pirms tam tētim apsolījis, ka nečīkstēs. Ja katrā rokā pa končai, tad dzīve ir skaista!

Taka attālinās no jūras, esam mežā. Līga ar Ritu J. izdomā, ka skries ātrāk jau uz mašīnu, un abas aizbrauks pakaļ otrai mašīnai, lai tad, kad būsim galā, mašīnas jau ir klāt. Laba doma. Haralds ar Tomu un Agati iet pa priekšu, Raitis nes Miķelīti uz pleciem. Odi kož nežēlīgi, bet bērni turas braši. Man hidrotērpā izcili – odi netiek klāt.

Galā sagaidām Valdi. It kā žēl, ka viņam vienam pašam vajadzēja brist, bet viņš saka, ka juties labi.    Võsu ostā izceļam laivu krastā. Ir gandrīz astoņi, ļoti gribas izlīst no hidrotērpa un noskaloties, ir vēl diezgan silts. Jūra tur ļoti sekla pie krasta, tālu jābrien, ja grib nopeldēties.  Vēl jāaiziet līdz īstajam galapunktam, tur ekskluzīvi  koka celiņi. Pilsētas pludmale.

Mājās plānotās vakariņas – „tušonka” ar makaroniem un gurķiem/tomātiem un vēl pašu lasītās sēnes. Esam par skaļu – lejas kaimiņš (laikam soms) nāk aizrādīt, lai esam klusāki. Tas mums lāgā neizdodas. Ir taču arī jāpamuzicē, ne jau tāpat vien ir paņemta ģitāra. Ap vieniem dodamies pie miera, lai varam turpināt otrajā dienā ieplānoto maršrutu, kurš solās diezgan grūts, ņemot vērā šodienas pieredzi.

 2.diena

Esam ieplānojuši iet vecu parādu – Aseri – Mahu posmu. Tomēr, ņemot vērā, ka 1. dienā iešana ar laivu akmeņu dēļ bija ļoti lēna un 16 km pa ūdeni gājām gandrīz 10 stundas, nolemjam saīsināt šodienas posmu un iet tikai  kājām ejamo posmu no Aseriem līdz Kalvi, kas ir 7,5 km, un atlikušos 8,36 km, kas ir ar laivu brienami no Kalvi līdz Mahu, atlikt citai reizei.

Sākam vietā, kur pirms 6 gadiem beidzām vienu no sava trešā Igaunijas gājiena posmiem. Industriāla teritorija pašā jūras malā ar skaistu akmeņainu moliņu. Pati Aseri pilsēta izskatās bijusi ļoti militāra, jo pilsētā ir daudz kazarmu tipa ēku. Gājiens diezgan viegls, bērniem interesants, jo ir ļoti daudz akmeņu ar dzīvnieku un kukaiņu fosilijām. Pludmale akmeņaina. Ik pa brīdim šauro ejamo pludmalīti aizšķērsojuši sakrituši koki. Pēc kāda gabala redzam villu sarkanā krāsā ar sūnu jumtu pašā jūras krastā. Šāds spilgts veidojums izskatās diezgan īpatnēji  mežonīgajā ainavā.

Ejam lēnām un nesteidzīgi, jo bērniem, sevišķi Miķelim, temps ir ļoti lēns un ik pa brīdim kaut kas jāpapēta. Bet, tā kā esam šīsdienas maršrutu saīsinājuši, tad īpaši neiespringstam. Pa ceļam ik pa brīdim līst. Līdz pat pēcpusdienai, kad beidzot parādās arī saulīte un bērni izmanto izdevību, lai papeldētos. Pēc brīža jau esam galā. Šoreiz tiešām diezgan viegli paveikts posms, bet jādomā, kā atrast iespēju iet biežāk, jo gribas šo jūras robežu tomēr noiet pārskatāmā nākotnē.

 Rita P., Valdis

 

/Apskatīt visas bildes no gājiena

Atpakaļ pie jaunumiem