Pārgājieni | Pārgājieni pa Latviju | Pārgājieni gar jūru
Gājieni

8. gājiens. Pikla - Kägiste 8,02 km un Kägiste – Häädemeeste 10 km

Iepriekšējā Nākamā

Gājiena datums: 19.08.2017-20.08.2017

Izskatās, ka iestājusies zināma regularitāte mūsu jūras gājienos: ejam vienreiz gadā. Protams, ka tas ir daudz par maz, bet mēs tomēr ejam! Valdis piefiksējis, ka pirms divām dienām apritēja tieši 10 gadi, kopš sākām iet jūras robežu. Toreiz bija doma tikai par Latviju, tad turpinājās Lietuva un tagad Igaunijas bezgalīgais stāsts.

Statistika šobrīd :  Igaunijā noieti 217,94 km  un vēl jānoiet 1024,06 km.

Kad sākām, bijām 10 gadus jaunāki, un mazo bērnu vispār vēl nebija. Šodien laivā sēž 6 bērni. Līgas un Valda ģimenē 3 bērni: Toms (7 g.), Agate (5 g.), Miķelis (3 g.) un Ievas un Ulda ģimenē arī 3 bērni: Emīls (10 g.), Adrija (7 g.) un Dārta (5 g.) Interesanti, vai kāds apņemtos pateikt, cik mums katram būs gadu, kad beigsim iet Igaunijas robežu un nonāksim līdz Ainažiem. Vai man jau būs simts?  Varbūt vairāk? Raitim pašlaik ir 65. Bet patiesībā tas jau nemaz nav svarīgi. Mēs priecājamies un izbaudām procesu, kaut arī brīžam liekas, ka ir grūti, ka svētdienu taču varētu pavadīt pavisam citādi, nevis brist pa dubļiem līdz pagurumam vai drebināties no ilgstošas brišanas pa ūdeni, atsitot kāju īkšķus pret lieliem un maziem, slideniem un neredzamiem akmeņiem.  Prieks par bērniem, kas, ierauti šajā procesā, iet kopā ar mums un izdzīvo šo dažādo sajūtu gammu. Ir gan sajūsma, gan asaras. Bet, kad esam galā, tad  jautā – kad atkal iesim?

1. diena. 19.08.2017. Pikla -  Kägiste  8,02 km krasta robeža.

Tātad šoreiz kompānijā esam 12 cilvēki: 6 bērni un 6 pieaugušie. Ir augusts. Īsti nevarējām sākt agrāk – dažādi personīgi iemesli un arī tas, ka bija jāsagaida silts laiks un silts ūdens, jo atkal būs jābrien. Nav citu variantu. Krasts aizaudzis ar niedrēm, nātrēm. Sākumā esam mēģinājuši tādam „mežam” tikt cauri, bet tas gandrīz neiespējami,  kur nu vēl ar bērniem. Tālāk brikšņi, no kurienes jūru pat neredz. Jūras dibens grimstošs, duļķains, smirdīgs. Kājas stieg iekšā.  Jā, tā tev nav Latvija ar skaistām, baltām smiltiņām gar krastu!

No Rīgas izbraucam pirms septiņiem. Nav pārāk tāls ceļš līdz sākuma vietai Piklā.  Mums šī vieta jau pazīstama. Tur vietējiem palūdzam atļauju atstāt mašīnu. Parastais rituāls – brokastis, tad meitenes smērē maizītes līdzņemšanai, un vīri pārdzen mašīnas: viena paliek šeit, ar divām aizbrauc uz  galapunktu un ar vienu atgriežas sākuma punktā. Laiva piepūsta, hidrotērpi visiem mugurā, bērniem piepūšamās vestes. Paši smejamies, ka no malas laikam izskatāmies pēc kurdu bēgļiem laivās.

Kā vienmēr sākam ap vienpadsmitiem, tas ir absolūtais standarts – griez, kā gribi.

Starta foto sev un feisbukam. Bērni absolūtā sajūsmā. Katrs iekārtojas laivā savā vietiņā.  Auksti nav, ūdens normāls. Grūti  jau saprast, kā būs pēc brīža. Hidras silda, nosvīstam, augšpuses raujam nost. Valdis velk laivu, mēs tekam pakaļ.  Viss labi, mēģinām saskatīt, kur mūsu šodienas galapunkts. Laikam aiz līča. Pagaidām vēl nevar redzēt. Plānots noiet tikai 8 km – nieka lieta. Bet pastāv drauds, ka būs lietus un pērkons. Tumši mākoņi  velkas. Vairāk vai mazāk esam tam gatavi. Bet bērniem laivā varētu būt ne visai, ja sāks līt.

Valdis ar laivu strauji attālinās. Kaut kā netiekam līdzi. Ja nepagaidīs, nepanāksim. Sāk gurt kājas – visu laiku ūdens pretestība. Darbojas vieni un tie paši muskuļi augšstilbos. Sekla igauņiem tā jūra!  Esam diezgan tālu no krasta, bet kā sekls, tā sekls. Brīžam meklēju dziļākus ūdeņus, jo liekas, ka tā vieglāk iet. Nav jau ko čīkstēt – ejam tukšām rokām. Jau tā plānās mugursomas saliktas laivā. Bet ir viens trūkums – nav neviena našķīša. Ejam ar domu, ka beidzot taču Valdis apžēlosies un piebremzēs. Jā, bērni kaut ko bļauj un māj ar roku. Nesaprotam, ko. Toms nāk pretī, manāmi satraucies:  „Nāciet taču ātrāk! Vai neredzat, ka vētra tuvojas? Mums jātiek ātrāk krastā!”  Ieva saka:  „Domāsim pozitīvas domas. Gan jau viss būs labi”. Tomiņš pilnīgi dusmīgs: „Priekš kam tev pozitīvas domas, ja vētra tuvojas!!!”

 Un tā esam atkal satikušies. Bērni izkustējušies, našķi dabūti, vētra pagājusi garām. Nav vairs daudz palicis līdz šodienas galapunktam. Bērni paspējuši arī pa ceļam pagulēt.  Tas labi, būs priecīgāks prāts.

Noslēgumā vēl jāpārpeld tāds kā kanāls, kā maza upīte. Kas grib, tas peld, kas ne – brauc ar laivu pāri. Bet nu nav patīkami – smirdeklis. Laikam pūst kaut kādas ūdenszāles. Uldis ieslēpj laivu meldros, lai nav jāstiepj līdzi. Izlienam no hidrām, esam laimīgi. Šīs dienas noslēgums neticami agri – 15:30, kā pie cilvēkiem. Esam gājuši tikai 4 stundas 43 minūtes. Nav pārguruma, varam baudīt vakaru. Ir rezervēts kempings Kabli, jo prognoze rādīja, ka visu dienu un nakti līs. Uzlija pavisam nedaudz. Un tas galīgi netraucēja sacept gaļu un kartupelīšus un mierīgi vakarēt. Mums atkal veicās.  Kempings fantastiskā vietā – tieši jūras krastā. Bērni sajūsmā skraidīja savā kompānijā. Paldies Valdim par lielisku izvēli! Saulriets jūras krastā un priecīgi bērni!

Tā kā, ejot pa ūdeni, iznāk iet taisnāk, bez krasta līkumiem, reāli esam nogājuši  7,74 km.

 

2. diena Kägiste - Häädemeeste   10 km krasta robeža 

 Brokastis astoņos. Pirmo reizi  šajos desmit gados jūras gājienā brokastojam pie baltiem galdautiem restorānā ar skatu uz jūru. Laikam esam pelnījuši kādreiz izbaudīt arī šādu ekstru.

Savācam mantas, tiekam aizvesti uz starta vietu. Atliek sasmērēt sviestmaizes līdzņemšanai un varam sākt otro dienu. Būs jāiet drusku vairāk nekā vakar, bet tas nebiedē. Ir jau pieredze. Jāiet ļoti uzmanīgi, jāvēro, vai priekšā nav akmens. Mēdz būt arī izskalotas bedres, kuras, protams, neredz. Tad ir pēkšņi tā nepatīkamā sajūta, kad iekāp tādā un zaudē līdzsvaru. Raitim pāris reižu tā arī gadījās. Tāpēc arī neņemam līdzi neko tādu, kas nedrīkst samirkt.  Laiviniekiem pa ceļam vējš sašūpoja laivu, un tajā sasmēlās ūdens. Nu ko, jākāpj visiem ārā un jāizsmeļ ūdens. Bikšeles slapjas. Mammas meklē sausās drēbes. Mēs, tie atpalicēji, tagad varam izmantot iespēju un izvirzīties priekšgalā. Psiholoģiski vienmēr vieglāk iet pa priekšu, nevis vilkties nopakaļ.

Abiem vecākajiem puišiem mugurā  hidras, viņi nesēdēs laivā, bet bridīs paši. Vajag taču kādas pārmaiņas!  Var no sirds izlēkāties un izdauzīties pa ūdeni. Bet kļūst dziļāks – mums gandrīz līdz vidum ūdens, Tomam – līdz padusēm.  Jāiet atpakaļ uz laivu. Ir vēsi.

Man jau gribas pauzīti, bērniem arī. Pa laikam ir seklākas vietiņas, gadās arī sēklīši un tā kā maza saliņa. Brīvsolis. Bērni izskrienas. Varam pie viena izmantot garās niedres, kam nepieciešams. Un tad vēl  nenormāli gardi cepumiņi. Uldis taisa mākslas foto. Žēl, ka nebija pie rokas fotoaparāta, kad ieraudzījām jūras ērgli (vismaz tā mums likās). Varens putns! Tādu negadās bieži redzēt.

Jau sāp muskuļi. Visādi mēģinu pamainīt soli – te platāku vai garāku, te celt kājas augstāk vai brist dziļāk. Sākam jau pētīt krastu. Drīz jau jābūt noskatītajai finiša vietiņai. No jūras, protams, viss izskatās savādāk, nekā to vietiņu redzēja no krasta. Mēs ar Līgu esam stipri priekšā visiem citiem. Nezinām īsti, kurā virzienā iet. Tālumā redzams it kā tornis vai bāka, kāds kaitotājs. Tur jābūt apdzīvotai vietai. Gaidām Valdi. Tā stāvot, sāk salt. Uzvelku savu ķīniešu jaku. Tagad ir labi.

Nu jau liekas, ka gandrīz esam galā. Valdis ar bērnu laivu brien pa priekšu. Viņam zināms kāds zils karodziņš, pēc kā varēsim atrast pareizo vietu. Drusku minstināmies. Izskatās, ka Valdis tomēr ir atradis. Nu vairs atliek tikai aiziet līdz niedrēm..., bet tas vēl nav viss. Aiz šīs niedru joslas ir vēl viena tāda pati. Un tas tagad liekas grūtākais posms visā šajā jūras gājienā – kājas stieg dūņās, uzvandot augšā tādu kā purva dvaku. Virzāmies uz priekšu maziem solīšiem, ar grūtībām raujot kājas uz augšu. Mēģinām trāpīt uz ūdenszāļu pauguriņiem, kur stingrāks. Skatos, ka Ieva metas guļus un mēģina tikt uz priekšu peldus. Tā esot vieglāk. Man ķīniešu jaka vēl virs hidras uzvilkta, nu kā es tā likšos ar visu ūdenī.

Pie kam viss saduļķotais ūdens smird. Neticami, bet sekoju Ievas piemēram. Pašām nāk smiekli par to, kā mēs te izklaidējamies svētdienas pēcpusdienā. Raitis arī ir ticis krastā.

Esam beidzot galā. Kā gribas izrāpties no šī gumijas tērpa! Ir auksti, bet zinām, ka tūliņ, tūliņ būsim tīrās, sausās drēbēs. Uztaisām obligāto gala foto. Mammas noslauka un sapoš savus bērnus. Viņi atkal gatavi skriet un uz jautājumu – „Kad mēs atkal iesim gar jūru?”, zinu atbildi:  „Iesim, noteikti iesim, bet tas būs jau nākamajā vasarā”.

 

Rita P.

 

 

/Apskatīt visas bildes no gājiena

Atpakaļ pie jaunumiem